Lietus.

...ierintināties Tavās rokās, apskaut tavu ķermeni un klausīties kā tu elpo.
Lūkojos uz taviem koptajiem roku pirkstiem un atceros nakti, kā tavi pirksti slīdēja pār manu ķermeni, šie paši, skaistie, perfektie pirksti, šīs pašas skaistās rokas, kuras spēj būt maigas un spēcīgas vienlaicīgi.
Savādi, es tevi pat nepazīstu, bet vērojot, tavu roku kustības ikdienišķos darbos, tu liecies tik tuvs un pazīstams.


Ārā līst.
Lietuslāses ritmiski sitas pa palodzi, un tavi sirdspuksti šo rimtu papildina.

Cieņa.

Man šķiet, dzīvojot, veidojot ģimeni abu cilvēku starpā ir jābūt cieņai.
Nav cieņas, nav miera, nav saskaņas, nav laimes.

Ir nepatīkami vērot, kā vecāku starpā savstarpējā cieņa zūd ik pa minūti.. un kas vainīgs?
Jā, kas vainīgs?
Kopā nodzīvotie gadi? Apnikums? Vai arī kļūda jaunībā, jo viņi viens otram ir vienīgais partneris visas dzīves laikā?

Neuzskatu, ka padomju laika potētā ideja, ka ja jau reiz saej kopā, pavadi kopā 3gadus, viss, jāprecas, jāgādā bērns un jāpavada visu mūžu kopā. Kas tad no tā izriet?
Tas, kas ir tagad? Burkšķēšana vienam uz otru, patstāvīga neampierinātība ar otra cilvēka rīcību...

Vakarnakt domāju, vai es spētu ko mainīt?
Vai spētu viņiem iestāstīt, kas ir abpusēja cieņa?
Un man rodas aizdomas, ka nē, nekas nesanāks... Viņi ir iemācījušies un pieraduši viens otram darīt pāri.

Un muļķīgākais tas, ka lielā mērā viņu attiecības liek man domāt, "labāk nekādas laulības, nekā šādas" .
Daudzi teiks, tu takš jauna, neko nesaproti no attiecībām un ģimenes dzīves.. Jā, protams, es to neesmu izbaudījusi, tomēr es redzu, kas notiek.. Es redzu, kas notiek manā ģimenē...

Recycle Bin

Mēs esam staigājošas miskastes.
Ikdienu mēs ēdam vistas un to olas, kuras, iespējams, bijušas ar sapuvušiem kakliem vai trim galvām.
Mēs dzeram pienu, no govīm, kuras ēd maltus kaulus, un pat zivis tiek barotas ar maltiem kauliem un piemaisījumiem.
Nekas vairs nav tīrs, viss ir samaitāts, viss kaitē.

Tieši tapēc man patīk, ka man ir lauki, kur es pati un mani vecāki iestādam gurķus, tomātus, kartupeļus un visu iespējamo zaļbarību... Tu zini, ka cūkgaļa, ko tu ēd ir nākusi no veselīga rukšķa un ka viņš ir audzis laimīgs, ēdot zāli un kartupeļus, kuri ir auguši tīrā zemītē un pieniņš ir nācis no gotiņas, kura vasarās dzīvojas saulītē, nevis iespundēta metāla kastē.

Šodien nolēmu - nē gaļai, nē nakteņiem, kas ir kartupeļi, nē cukuram pie tējas vai kafijas. Turpmāk centīšos sevi saudzēt, vismaz vasaras laikā, kad man ir iespēja ēst pilnvērtīgi un tīri.
Labu apetīti - uzgrauž zemeni.