Reiz es SEV teicu: "...nekad, nekad nebūšu birojā dirnētāja, nekad nesēdēšu visu dienu pie kompja, GRIBU radošu darbu, GRIBU iet, runāt, zīmēt, taisīt!" .
Bet redz, te nu es esmu, birojā pie kompja...
Nav jau slikti, nemaz, tomēr tas liek apdomāt, vai, teiksim, es to pavilkšu ilglaicīgi? Vai man pietiks ar to, kas ir, ņemot vērā manu kāri uz neordinārām lietām.
Viss kārtībā, kolēģi lieliski, priekšniecība ar. Darbs? Darbs patīkams, ja vien uzņēmumi padomātu par savu tēlu mazliet vairāk, bet tā jau pavisam cita sviestmaize, tātad, biroja žurkulēna loma, pašlaik, man šķiet pieņemama.
Bet, iekšā sēž cilvēks ar basām kājām, kurš alkst rasu zālājā, cilvēks ar mezglainām rokām, kuras nespēj aprobežoties ar plastmasa pieskārieniem pie tām, cilvēks, kuram vajag sapņot radīšanas procesā, taustāmas radīšanas, ne virtuālas.
Visi saka, ka nebūs birojā sēdētāji.. Bet dvēsele tur ar laiku notrulinās. Jāseko sev līdzi, vai nav jau radies ieradums.
AtbildētDzēst