Sazvanāmies!?

Šorīt pamodos ap 8:20 , ar domu, tā, aši duša, brokastiņas, kravājam somu un dodamies ceļā uz Bausku, lai izņemtu pasi un satiktu sen neredzētos lolojamos vecākus.
Viss kā pienākas, 20 minūšu vārtīšanās pa gultu, problēmas ar pamošanos, salipušas acis, neķītras domas par gulēšanu, standarta rīts.
Duša, brokastis, kafija, cigarete, kafija un zvans tēvam.
Jā. Zvans. Tad tas viss sākās..

Zvanu vienreiz, gaidu, gaidu, gaidu, auss sāk lipt pie telefona. Neceļ!
Labi, nekas, gan jau vienkārši nedzirdēja. Pagaidu minūtes 5, zvanu atkal. Neceļ! Labi, galvā doma, gan jau kaut kur izgājis un nedzird.
Labs ir, zvanīsim mammai.. Zvanu. Nekā, tikai pīkstulis man ausī.
Šajā brīdī padomāju, varbūt esmu viņiem ko iztraucējusi.. sakaunējos par sevi un nolēmu, labi, vēl 10min pagaidīšu.
Pagaidu, zvanu atkal tēvam. Nekā, tikai pīkstiens.. FINE! Sapukojos un zvanu vislaik, šādos gadījumos skaļrunis pateicīga lieta. Zvanu, zvanu, zvanu.. Pa To laiku galvā pārdomātas entās domas, varbūt kaut kas atgadījies, varbūt es būtu ko noziegusies, lai gan pamatotu iemeslu tādām domām neatradu!
Tā nu es zvanīju.. reizes 18, laikam, un visu laiku tas pats - nekas! Otrā galā neviena nav!

Pulkstens 12:00 pazvanīju vēl pāris reizes.. atkal nekā!
Atceros, tēvam taču ir arī Zelta Zivtiņa otrā telefonā.. zvanu uz to - NEKĀ!
Lieki teikt, ka biju pārskaitusies!

Pulkstens 14:20 - zvanu, otrā galā - nomet!
Mērs pilns, bet vismaz zinu, ka dzīvs!
Pēc minūtēm 2 dzirdu Deftones, jess, ir zvans! Un kas zvana?! Tēvs!
Sekoja dialogs:

Tēvs :"Čau!"
Es: "KO TU NECEL!? Es Tevi jau no pus9 mēģinu sazvanīt! Bet Tev pilnīgs ignors! Tu galīgi aptracis esi!? Iespējams es te mirstu, bet Tu mani te vienu, lielajā pilsētā atstāj vienu pašu un NECEL! "
Tēvs: "Bet man rādījās, ka svešs nummurs zvana, tapēc necēlu, no kā Tu zvani?"
Es: "Kā no kā!? Nummurs man tik viens, no tā paša arī zvanu! Un bļin, galu galā, ja arī svešs nummurs mēģina Tevi sazvanīt reizes 20, Tu nemaz neiedomājies, ka tas ir svarīgi!?"
Tēvs: "Bet ko Tu mammai nezvanīji?"
Es: "ZVANĪJU! Neviens necēla!"
Tēvs: "aa, viņa pēc nakstmaiņas, guļ.. "
Es: "Nu ja! Tu mūdzis esi, zināji!? :D "
Tēvs : "Nu ja, mīļumiņ! Ko Tu gribēji!?"
Es: "Kā ko!? Tētīīī, es Tev taču jau vakar teicu, ka šodien man jābrauc pasi izņemt, būšu no rīta!! Bet nu jau, kāds rīts!"
Tēvs: "Ja? Es neatceros..."
Es: "Labi, es eju uz autobusu! Līdz cikiem pasu daļa vaļā?!"
Tēvs: "Līdz 17:00 laikam... zvani, kad iekāp autobusā, tiekamies tad Bauskā autoostā."
Es: "Nesaki man, lai es Tev zvanu!! Gana jau šodien! Labs ir, došu ziņu, bet tu PACEL!"
Tēvs: "Kādu šokolādīti gribi?"
Es: "Klusē neģēli! Karameļu un arī meloni bonusā! :D"
Tēvs: "Razbainieks!"

Telefona saruna beidzas, es paspēju gan palamāties, gan nosmieties un galu galā, jau kārtējo reizi noliku klausuli ar smaidu uz lūpām, un domu : "Man taču ir vislabākais tētis".
Soma plecā un nu jau esmu tuvu mājām.
Labs dienas sākums! :D