Sarkans.

Šonakt manu ķermeni klās sarkanā guaša krāsa. 

Lai aizmirstu, lai izprastu un lai sajustu.

Brāļa sajūtas maldīgās domas par skaistumu. 

Viņa sēž istabas vidū ar sarkanu krāsas bundžiņu rokās, otu, kuras sari ir maigi. 

Viņas rokas sniedzas pēc krāsas un viņa top sarkana.

Tu vislabāk redzi, ka viņas normālums slēpjas. 

Un tikpat sarkana viņa sēž uz grīdas un sārtums zūd, tas izzūd ar katru mehānismu viņas galvā un sajūtās.

Atklātība ir laba lieta, bet tas nestrādā, ja vēlmes ir vienas, bet sajūtas citas. 

I love M.J. 

Offtopics, bet augstprātība augsta.

Tajā pašā laikā Vonnegūta citēšana sāk šķist kā zaimi. 

Cilvēks ir un paliek kā sū*s, kurš nav spējīgs būt normāls, un zini, man smaids par to, jo neesot normāls sociumā, Tu uzreiz esi un paliec egoists. Un lai jau! Jā, iedomība, šādā gadījumā, ir mans vārds, prieks iepazīties. 

Tajā pašā laikā, egoisma sajūta pārdesmit cilvēku vidū ir nospiedoša.

Mindfuck Tu teiksi? 

Ne mazāks kā man pašai. 

Katrs solis mijās ar mindfuck  vārda visdziļākajā būtībā, katrs satiktais cilvēks ir mindfuck, jo lai kā Tu censtos otru saprast, Tu paliksi mindfuck stadijā, jo mēs visi esam cilvēki. 

Zini, Tu man tīc, nē nejau tu, bet gan Tu. 

Nīče ir cilvēks, bet sarkastisks preteklis, tieši tāds, kurā ir vērts ieklausīties. 

Pārsteidzošie, mērķus nenesošie secinājumi, piedod, ikviens no mums ir tikai cilvēks.

Atklātība rada antisociumu, tieši tāpat kā grāmatas, ja Tu lasi Tu nekam nederi. 

Izlasi mani, spēj?