If people from Poland are called Poles, why aren't people from Holland called Holes?

Because Holland is too high to think about it :)

Ask me anything:

drīz ziemassvētki, vai kādas dāvanas jau sagādātas? :)

Mhm, šodien iepirku pirmās dāvanas no Satori un Pieci Vēji :))

Ask me anything:

kāds ir tavs skatijums uz savu dzīvi pēc piemēram desmit gadiem?

Es nedzīvoju ar domu, kas notiks rīt. Jo, paskatoties uz to, kā viss ir noticis jau tagad, viss ir pārāk mainīgs un neparedzams, ka domāt par to, kā būs.. nē.
Galvenais, nepazaudēties un nenolaist savas prioritātes.

Un kādu Tu sevi redzi pēc 10 gadiem? :))

Ask me anything:

kas tevi nomierina? :)

Ingvera tēja, balti griesti, gulēšana uz zemes un Mum mūzika.
Kāda ir Tava miera recepte?

Ask me anything:

vai nodarbojies atsevišķi ar mākslu neskaitot savas skolas vizuālās nodarbības?

4 gadi RAVā panākuši savu un tagad nespēju iedomāties nevienu dienu bez zīmēšanas. Jā, ļoti tīk.

Ask me anything:

vai daudz spēj apēst mandarīnus tieši ziemassvētkos? :)

Tik daudz, ka vienreiz tiku pie ārstiem mandarīnu dēļ, mandarīni ir kā narkotikas :D Un cik daudz spēj appēst Tu?

Ask me anything:

vai jau ir sagādātas kādas dāvaniņas priekš ziemassvētkeim vai vēl tiks tikai gādāts? :)

Dāvaniņas top, dūrainīši un vēlāk jau taps arī trifeles. :)

Ask me anything:

vai tev ir nepazīstams cilvēks kādreiz uzsmaidijis uz ielas? :)

Smaids rada smaidu un tāpēc es daudz smaidu, pat ejot viena pa ielu un pētot bruģi, tāpēc, jā, patiesībā, katru dienu man kāds uzsmaida.

Ask me anything:

cik bieži tu dzer tēju? :)

Daudz, bieži, praktiski visu laiku :D

Ask me anything:

vai tev garšo šokolādes pankūkas? :)

Šokolādes pankūkas? Nekad neesmu ēdusi, ja nu vienīgi neskaita to "Spilvas" šoko mērci pāri pankūkām.
Saki, ka ir garšīgas?

Ask me anything:

es tev uzdošu un tu uzdosi man? (giggle) labi, kā patīk skaistais vakara sniegs kas sniga un vai vispār sniga? kā pūkas. (sun) patīk mierīgās vakara pastaigas ziemā? (:

Ziema vispār ir trakoti skaists gadalaiks, tieši tad, kad ir tās lielās, baltās pūkas. :))
Un pastaigas, nevar jau nemaz nosēdēt mājās, ja ārā snieg, jo tā vien kārojās skriet ārā un ķert uz deguna sniegpūkas.
Un kā Tev pašam?

Ask me anything:

Sarkans.

Šonakt manu ķermeni klās sarkanā guaša krāsa. 

Lai aizmirstu, lai izprastu un lai sajustu.

Brāļa sajūtas maldīgās domas par skaistumu. 

Viņa sēž istabas vidū ar sarkanu krāsas bundžiņu rokās, otu, kuras sari ir maigi. 

Viņas rokas sniedzas pēc krāsas un viņa top sarkana.

Tu vislabāk redzi, ka viņas normālums slēpjas. 

Un tikpat sarkana viņa sēž uz grīdas un sārtums zūd, tas izzūd ar katru mehānismu viņas galvā un sajūtās.

Atklātība ir laba lieta, bet tas nestrādā, ja vēlmes ir vienas, bet sajūtas citas. 

I love M.J. 

Offtopics, bet augstprātība augsta.

Tajā pašā laikā Vonnegūta citēšana sāk šķist kā zaimi. 

Cilvēks ir un paliek kā sū*s, kurš nav spējīgs būt normāls, un zini, man smaids par to, jo neesot normāls sociumā, Tu uzreiz esi un paliec egoists. Un lai jau! Jā, iedomība, šādā gadījumā, ir mans vārds, prieks iepazīties. 

Tajā pašā laikā, egoisma sajūta pārdesmit cilvēku vidū ir nospiedoša.

Mindfuck Tu teiksi? 

Ne mazāks kā man pašai. 

Katrs solis mijās ar mindfuck  vārda visdziļākajā būtībā, katrs satiktais cilvēks ir mindfuck, jo lai kā Tu censtos otru saprast, Tu paliksi mindfuck stadijā, jo mēs visi esam cilvēki. 

Zini, Tu man tīc, nē nejau tu, bet gan Tu. 

Nīče ir cilvēks, bet sarkastisks preteklis, tieši tāds, kurā ir vērts ieklausīties. 

Pārsteidzošie, mērķus nenesošie secinājumi, piedod, ikviens no mums ir tikai cilvēks.

Atklātība rada antisociumu, tieši tāpat kā grāmatas, ja Tu lasi Tu nekam nederi. 

Izlasi mani, spēj? 

formspring.me

Ask me anything: http://formspring.me/skabarga

šitās dienas esi patriotiņš?

Nē. Nemaz i ne, patiesībā, man dikti nepatīk uzspēlētā patriotisma sajūta visos!
Mīlu savu zemīti katru dienu. Jā.

Ask me anything:

Cik bieži Tu kļūdies?

Cik bieži Tu kļūdies?

Answer here

Kā izbēgt no lietus?

Kā izbēgt no lietus?

Answer here

Zaļā tēja

Svaigi pļautas zāles smarža, kura savijas ar svaigo piparmētru smaržu.

Balta tējas krūze, kurā piparmētru lapiņas peld un izkrāso ūdeni.

Debesis, kurās mākoņi spēlē spēles ar saules stariem.

Kails ķermenis, kurš pieskaroties zāles stiebriem izjūt kņudinājumu un kairinājumu.

Balta papīra lapa, roka, ota un krāsa. Zaļa.

Triepiens pēc triepiena un lapa piepildās ar sulīgi zaļiem toņiem.

Triepiens pēc triepiena un sajūtas kļūst spilgtas, kā uzzīmētas.

Pirksti zaļi, nevis noķēpāti, bet gan izsalkuši pēc krāsas, pēc sajūtām..pirksts krāsas traukā - sajūtas biedējoši patīkamas.

Domas traucas nenosakāmā ātrumā, sajūtu burzma - laime, skumjas, bailes, tomēr tas viss patīkami. 

Paldies Tev.

http://www.youtube.com/watch?v=oHTFmJk7fH0

Mans nedēļas pārskats. :)

Lai arī ir pirmdiena, mana nedēļa beidzās tik šodien. 
Nekas diži daudz nav sadarīts, staigāju pētīju Rīgu, cepu banānus un biju laukos. 
Neliels ieskats: 

Tā notika banānu cepšana. Recepte pavisam vienkārša, iegriežam banānu, saliekam iekšā tumšo šokolādi un krāsnī iekšā!

Līdz paliek šādi (melni) : 
Un tad saldējumu klāt un kārums nepajokam! Dikti salds!

Piecu stundu garais gājiens pa Rīgas ielām. 
Lija lietus, smidzināja, bet tas bija brīdis, kad pa īstam izjutu pavasari.

Sasmējos par zeķēm, kuras man nopirka mamma. 
Viņai ašās idejas, protams, paldies mammu! :D

Rīgas ielās sabozušies zvirbuļi klīst.

Rīgas ielas lietainā dienā ir tukšas. 
Rīgas ielas lietainā dienā ir skaistas. 

Cilvēki, Rīgas ielās lietainā dienā, ir sabozušies kā zvirbuļi. 
Cilvēkus, Rīgas ielās lietainā dienā, atkausē smaids. 

Smaids, Rīgas ielās lietainā dienā, ir reta parādība. 
Smaids, Rīgas ielās lietainā dienā, rada smaidu.

Šodien biju staigāties. 
Viena ar "Mona De Bo" mūziku ausīs. Gāju un smaidīju, par to, kā līst, kā cilvēki steidzas, kā bērni lec peļķēs.
Kārtoju savu pasauli smaidot. Kārtoju savu pasauli gūstot smaidu no garāmgājējiem, kuri samulsuši smaidīja pretīm. 
No garāmgājējiem, kuri nekautrējās pienākt un pateikt paldies par smaidu, kurš ienesis sauli viņa dienā. 
Tikai smaids, nebija prieka smaids. Tas bija un ir tāds, kad ir iestājies apjukums, raudāt, kliegt..nē, smaidīt.

Sazvanāmies!?

Šorīt pamodos ap 8:20 , ar domu, tā, aši duša, brokastiņas, kravājam somu un dodamies ceļā uz Bausku, lai izņemtu pasi un satiktu sen neredzētos lolojamos vecākus.
Viss kā pienākas, 20 minūšu vārtīšanās pa gultu, problēmas ar pamošanos, salipušas acis, neķītras domas par gulēšanu, standarta rīts.
Duša, brokastis, kafija, cigarete, kafija un zvans tēvam.
Jā. Zvans. Tad tas viss sākās..

Zvanu vienreiz, gaidu, gaidu, gaidu, auss sāk lipt pie telefona. Neceļ!
Labi, nekas, gan jau vienkārši nedzirdēja. Pagaidu minūtes 5, zvanu atkal. Neceļ! Labi, galvā doma, gan jau kaut kur izgājis un nedzird.
Labs ir, zvanīsim mammai.. Zvanu. Nekā, tikai pīkstulis man ausī.
Šajā brīdī padomāju, varbūt esmu viņiem ko iztraucējusi.. sakaunējos par sevi un nolēmu, labi, vēl 10min pagaidīšu.
Pagaidu, zvanu atkal tēvam. Nekā, tikai pīkstiens.. FINE! Sapukojos un zvanu vislaik, šādos gadījumos skaļrunis pateicīga lieta. Zvanu, zvanu, zvanu.. Pa To laiku galvā pārdomātas entās domas, varbūt kaut kas atgadījies, varbūt es būtu ko noziegusies, lai gan pamatotu iemeslu tādām domām neatradu!
Tā nu es zvanīju.. reizes 18, laikam, un visu laiku tas pats - nekas! Otrā galā neviena nav!

Pulkstens 12:00 pazvanīju vēl pāris reizes.. atkal nekā!
Atceros, tēvam taču ir arī Zelta Zivtiņa otrā telefonā.. zvanu uz to - NEKĀ!
Lieki teikt, ka biju pārskaitusies!

Pulkstens 14:20 - zvanu, otrā galā - nomet!
Mērs pilns, bet vismaz zinu, ka dzīvs!
Pēc minūtēm 2 dzirdu Deftones, jess, ir zvans! Un kas zvana?! Tēvs!
Sekoja dialogs:

Tēvs :"Čau!"
Es: "KO TU NECEL!? Es Tevi jau no pus9 mēģinu sazvanīt! Bet Tev pilnīgs ignors! Tu galīgi aptracis esi!? Iespējams es te mirstu, bet Tu mani te vienu, lielajā pilsētā atstāj vienu pašu un NECEL! "
Tēvs: "Bet man rādījās, ka svešs nummurs zvana, tapēc necēlu, no kā Tu zvani?"
Es: "Kā no kā!? Nummurs man tik viens, no tā paša arī zvanu! Un bļin, galu galā, ja arī svešs nummurs mēģina Tevi sazvanīt reizes 20, Tu nemaz neiedomājies, ka tas ir svarīgi!?"
Tēvs: "Bet ko Tu mammai nezvanīji?"
Es: "ZVANĪJU! Neviens necēla!"
Tēvs: "aa, viņa pēc nakstmaiņas, guļ.. "
Es: "Nu ja! Tu mūdzis esi, zināji!? :D "
Tēvs : "Nu ja, mīļumiņ! Ko Tu gribēji!?"
Es: "Kā ko!? Tētīīī, es Tev taču jau vakar teicu, ka šodien man jābrauc pasi izņemt, būšu no rīta!! Bet nu jau, kāds rīts!"
Tēvs: "Ja? Es neatceros..."
Es: "Labi, es eju uz autobusu! Līdz cikiem pasu daļa vaļā?!"
Tēvs: "Līdz 17:00 laikam... zvani, kad iekāp autobusā, tiekamies tad Bauskā autoostā."
Es: "Nesaki man, lai es Tev zvanu!! Gana jau šodien! Labs ir, došu ziņu, bet tu PACEL!"
Tēvs: "Kādu šokolādīti gribi?"
Es: "Klusē neģēli! Karameļu un arī meloni bonusā! :D"
Tēvs: "Razbainieks!"

Telefona saruna beidzas, es paspēju gan palamāties, gan nosmieties un galu galā, jau kārtējo reizi noliku klausuli ar smaidu uz lūpām, un domu : "Man taču ir vislabākais tētis".
Soma plecā un nu jau esmu tuvu mājām.
Labs dienas sākums! :D

Redz kā....

Redz kā..

 

Šodien iedomājos par tiem cilvēkiem, kuri ir pabijuši manā dzīvē, par tiem, kuri nav tikai iemetuši te kādu akmeni, vai puķi, bet gan par tiem, kuri ir aizķēruši kādu no manām skabargām, tā ka ir sāpējis. Jo sāp taču tikai tad, ja cilvēks Tev kaut ko nozīmē. Ar to arī sākās lielais, samudžinātais un bardaka pārpilnais domu skrējiens..
Domāju un domāju, kas ir tās lietas, cilvēki, kuri laika gaitā mani ir izveidojuši. Tieši tā, izveidojuši, to es skaidri apzinos, esmu apkārtējo veidota skabarga pasaules lielajā pirkstā. Jo mainoties cilvēkiem, mainījos es pati, tiesa, nezaudējot personību, bet daļiņu pašcieņas.. tā ir lieta, dēļ kuras man radās šodienas domas. Vai es esmu spējīga saglabāt savu pašcieņu, ja manī ir tieksme pieķerties cilvēkiem ļoti ātri. Šī pieķeršanās lieta, arī tā man ir nākusi no kāda cilvēka, kas bija manā mazajā, netīrajā pasaulītē dziļāk, kā jebkad kāds te ir paviesojies. Un redz, viņš te ienāca, dzīvoja, radīja manī straujo pieķeršanos, kura man nekad nebija bijusi, aizgāja, bet pieķeršanās palika, man tikai rodas jautājums, kapēc pieķeršanās neaizgāja kopā ar viņu? vai tās ir skumjas, nepašpietiekamība, kas tagad liek pieķerties straujāk, kā jebkad? Smejos un saku sev, viss, ko es te purinu sevi, ko šaustu, pieķeršanās nemaz nav nekas slikts, pieķeros, radu patīkamas emocijas un aizeju. Man bērnībā mācīja, izturies pret apkārtējiem tā, kā vēlies lai izturētos pret Tevi. Tā es arī daru. Jūtos labi un slikti, labi un slikti.. un tā uz riņķi. Bet šodien domas tiecās uz to, ka labās emocijas vienmēr paliek mazākumā, jo sliktās/nepatīkamās lietas domās cirkulē biežāk un ilgāk.
Kopsavilkums: nespēju es atrast kopsavilkumu.. bet zinu, ka es nekad nemainītu tos cilvēkus, kuri ir apdzīvojuši un apdzīvo manu mazo, netīro pasaulīti, tos, kuri liek jaunus slāņus manā skabargā, lai cik brīžiem emocionāli būtu grūti. Jo viņi mani ir radījuši, viņi mani ir mācījuši. Un turpinās to darīt arī turpmāk, tik ilgi, cik ilgi es pieķeršos..

ēnu spēles

Viena no manām mīļākajām nodarbēm ir gulēt uz grīdas un spēlēties ar ēnām.. Elpot, skatīties kā kustās vēdera līnijas.. kā roku pirksti savelkas neatkarīgi no manis.. kā kustās plaukstas, kā ēnas nereāli pārvērš ķermeni, kustības, kā viņas saplūst un izveido nepārspējamus tēlus.. bet tie tēli, tie ir tādi, kas domā! Tie tēli ir tādi, kuri ļauj sajust smaržu! Tie ir tik reāli un nereāli vienlaicīgi.. tie ir kontrolējami, drīzāk gan pārraujami/pātraucami, bet tie nekad neatkārtojas, ikreiz cita smarža, cita doma un cita pasaule.









Man pietrūkst ēnu spēles.. jaunnedēļ pirkums, stāvlampa ēnām.

Biroja žurkas piezīmes

Reiz es SEV teicu: "...nekad, nekad nebūšu birojā dirnētāja, nekad nesēdēšu visu dienu pie kompja, GRIBU radošu darbu, GRIBU iet, runāt, zīmēt, taisīt!" .

Bet redz, te nu es esmu, birojā pie kompja...
Nav jau slikti, nemaz, tomēr tas liek apdomāt, vai, teiksim, es to pavilkšu ilglaicīgi? Vai man pietiks ar to, kas ir, ņemot vērā manu kāri uz neordinārām lietām.
Viss kārtībā, kolēģi lieliski, priekšniecība ar. Darbs? Darbs patīkams, ja vien uzņēmumi padomātu par savu tēlu mazliet vairāk, bet tā jau pavisam cita sviestmaize, tātad, biroja žurkulēna loma, pašlaik, man šķiet pieņemama.

Bet, iekšā sēž cilvēks ar basām kājām, kurš alkst rasu zālājā, cilvēks ar mezglainām rokām, kuras nespēj aprobežoties ar plastmasa pieskārieniem pie tām, cilvēks, kuram vajag sapņot radīšanas procesā, taustāmas radīšanas, ne virtuālas.

Cilvēks un izpratne.

Cik daudz cilvēkiem piemīt izpratne, par lietām, ar kurām viņš nekad nav saskāries?
Vai viņš spēj to uztvert mierīgi, nosvērti un pārdomāt lietas loģiski, bez aizspriedumiem.

Ir vide, kurā rodas sajūta, ka cilvēkam no izpratnes nav ne miņas, viena vienīga maušana un sabiedrības normu slavināšana.
Tomēr, ir arī vide, vairāk gan, atsevišķi cilvēki, kuriem šī lieta nav sveša.
Manī rodas jautājums, kapēc gan cilvēki šajā ziņā ir tik dažādi, jo izpratne, manā skatījumā, ir ceļš uz attīstību un pilnveidošanos.