Sazvanāmies!?

Šorīt pamodos ap 8:20 , ar domu, tā, aši duša, brokastiņas, kravājam somu un dodamies ceļā uz Bausku, lai izņemtu pasi un satiktu sen neredzētos lolojamos vecākus.
Viss kā pienākas, 20 minūšu vārtīšanās pa gultu, problēmas ar pamošanos, salipušas acis, neķītras domas par gulēšanu, standarta rīts.
Duša, brokastis, kafija, cigarete, kafija un zvans tēvam.
Jā. Zvans. Tad tas viss sākās..

Zvanu vienreiz, gaidu, gaidu, gaidu, auss sāk lipt pie telefona. Neceļ!
Labi, nekas, gan jau vienkārši nedzirdēja. Pagaidu minūtes 5, zvanu atkal. Neceļ! Labi, galvā doma, gan jau kaut kur izgājis un nedzird.
Labs ir, zvanīsim mammai.. Zvanu. Nekā, tikai pīkstulis man ausī.
Šajā brīdī padomāju, varbūt esmu viņiem ko iztraucējusi.. sakaunējos par sevi un nolēmu, labi, vēl 10min pagaidīšu.
Pagaidu, zvanu atkal tēvam. Nekā, tikai pīkstiens.. FINE! Sapukojos un zvanu vislaik, šādos gadījumos skaļrunis pateicīga lieta. Zvanu, zvanu, zvanu.. Pa To laiku galvā pārdomātas entās domas, varbūt kaut kas atgadījies, varbūt es būtu ko noziegusies, lai gan pamatotu iemeslu tādām domām neatradu!
Tā nu es zvanīju.. reizes 18, laikam, un visu laiku tas pats - nekas! Otrā galā neviena nav!

Pulkstens 12:00 pazvanīju vēl pāris reizes.. atkal nekā!
Atceros, tēvam taču ir arī Zelta Zivtiņa otrā telefonā.. zvanu uz to - NEKĀ!
Lieki teikt, ka biju pārskaitusies!

Pulkstens 14:20 - zvanu, otrā galā - nomet!
Mērs pilns, bet vismaz zinu, ka dzīvs!
Pēc minūtēm 2 dzirdu Deftones, jess, ir zvans! Un kas zvana?! Tēvs!
Sekoja dialogs:

Tēvs :"Čau!"
Es: "KO TU NECEL!? Es Tevi jau no pus9 mēģinu sazvanīt! Bet Tev pilnīgs ignors! Tu galīgi aptracis esi!? Iespējams es te mirstu, bet Tu mani te vienu, lielajā pilsētā atstāj vienu pašu un NECEL! "
Tēvs: "Bet man rādījās, ka svešs nummurs zvana, tapēc necēlu, no kā Tu zvani?"
Es: "Kā no kā!? Nummurs man tik viens, no tā paša arī zvanu! Un bļin, galu galā, ja arī svešs nummurs mēģina Tevi sazvanīt reizes 20, Tu nemaz neiedomājies, ka tas ir svarīgi!?"
Tēvs: "Bet ko Tu mammai nezvanīji?"
Es: "ZVANĪJU! Neviens necēla!"
Tēvs: "aa, viņa pēc nakstmaiņas, guļ.. "
Es: "Nu ja! Tu mūdzis esi, zināji!? :D "
Tēvs : "Nu ja, mīļumiņ! Ko Tu gribēji!?"
Es: "Kā ko!? Tētīīī, es Tev taču jau vakar teicu, ka šodien man jābrauc pasi izņemt, būšu no rīta!! Bet nu jau, kāds rīts!"
Tēvs: "Ja? Es neatceros..."
Es: "Labi, es eju uz autobusu! Līdz cikiem pasu daļa vaļā?!"
Tēvs: "Līdz 17:00 laikam... zvani, kad iekāp autobusā, tiekamies tad Bauskā autoostā."
Es: "Nesaki man, lai es Tev zvanu!! Gana jau šodien! Labs ir, došu ziņu, bet tu PACEL!"
Tēvs: "Kādu šokolādīti gribi?"
Es: "Klusē neģēli! Karameļu un arī meloni bonusā! :D"
Tēvs: "Razbainieks!"

Telefona saruna beidzas, es paspēju gan palamāties, gan nosmieties un galu galā, jau kārtējo reizi noliku klausuli ar smaidu uz lūpām, un domu : "Man taču ir vislabākais tētis".
Soma plecā un nu jau esmu tuvu mājām.
Labs dienas sākums! :D

Redz kā....

Redz kā..

 

Šodien iedomājos par tiem cilvēkiem, kuri ir pabijuši manā dzīvē, par tiem, kuri nav tikai iemetuši te kādu akmeni, vai puķi, bet gan par tiem, kuri ir aizķēruši kādu no manām skabargām, tā ka ir sāpējis. Jo sāp taču tikai tad, ja cilvēks Tev kaut ko nozīmē. Ar to arī sākās lielais, samudžinātais un bardaka pārpilnais domu skrējiens..
Domāju un domāju, kas ir tās lietas, cilvēki, kuri laika gaitā mani ir izveidojuši. Tieši tā, izveidojuši, to es skaidri apzinos, esmu apkārtējo veidota skabarga pasaules lielajā pirkstā. Jo mainoties cilvēkiem, mainījos es pati, tiesa, nezaudējot personību, bet daļiņu pašcieņas.. tā ir lieta, dēļ kuras man radās šodienas domas. Vai es esmu spējīga saglabāt savu pašcieņu, ja manī ir tieksme pieķerties cilvēkiem ļoti ātri. Šī pieķeršanās lieta, arī tā man ir nākusi no kāda cilvēka, kas bija manā mazajā, netīrajā pasaulītē dziļāk, kā jebkad kāds te ir paviesojies. Un redz, viņš te ienāca, dzīvoja, radīja manī straujo pieķeršanos, kura man nekad nebija bijusi, aizgāja, bet pieķeršanās palika, man tikai rodas jautājums, kapēc pieķeršanās neaizgāja kopā ar viņu? vai tās ir skumjas, nepašpietiekamība, kas tagad liek pieķerties straujāk, kā jebkad? Smejos un saku sev, viss, ko es te purinu sevi, ko šaustu, pieķeršanās nemaz nav nekas slikts, pieķeros, radu patīkamas emocijas un aizeju. Man bērnībā mācīja, izturies pret apkārtējiem tā, kā vēlies lai izturētos pret Tevi. Tā es arī daru. Jūtos labi un slikti, labi un slikti.. un tā uz riņķi. Bet šodien domas tiecās uz to, ka labās emocijas vienmēr paliek mazākumā, jo sliktās/nepatīkamās lietas domās cirkulē biežāk un ilgāk.
Kopsavilkums: nespēju es atrast kopsavilkumu.. bet zinu, ka es nekad nemainītu tos cilvēkus, kuri ir apdzīvojuši un apdzīvo manu mazo, netīro pasaulīti, tos, kuri liek jaunus slāņus manā skabargā, lai cik brīžiem emocionāli būtu grūti. Jo viņi mani ir radījuši, viņi mani ir mācījuši. Un turpinās to darīt arī turpmāk, tik ilgi, cik ilgi es pieķeršos..

ēnu spēles

Viena no manām mīļākajām nodarbēm ir gulēt uz grīdas un spēlēties ar ēnām.. Elpot, skatīties kā kustās vēdera līnijas.. kā roku pirksti savelkas neatkarīgi no manis.. kā kustās plaukstas, kā ēnas nereāli pārvērš ķermeni, kustības, kā viņas saplūst un izveido nepārspējamus tēlus.. bet tie tēli, tie ir tādi, kas domā! Tie tēli ir tādi, kuri ļauj sajust smaržu! Tie ir tik reāli un nereāli vienlaicīgi.. tie ir kontrolējami, drīzāk gan pārraujami/pātraucami, bet tie nekad neatkārtojas, ikreiz cita smarža, cita doma un cita pasaule.









Man pietrūkst ēnu spēles.. jaunnedēļ pirkums, stāvlampa ēnām.

Biroja žurkas piezīmes

Reiz es SEV teicu: "...nekad, nekad nebūšu birojā dirnētāja, nekad nesēdēšu visu dienu pie kompja, GRIBU radošu darbu, GRIBU iet, runāt, zīmēt, taisīt!" .

Bet redz, te nu es esmu, birojā pie kompja...
Nav jau slikti, nemaz, tomēr tas liek apdomāt, vai, teiksim, es to pavilkšu ilglaicīgi? Vai man pietiks ar to, kas ir, ņemot vērā manu kāri uz neordinārām lietām.
Viss kārtībā, kolēģi lieliski, priekšniecība ar. Darbs? Darbs patīkams, ja vien uzņēmumi padomātu par savu tēlu mazliet vairāk, bet tā jau pavisam cita sviestmaize, tātad, biroja žurkulēna loma, pašlaik, man šķiet pieņemama.

Bet, iekšā sēž cilvēks ar basām kājām, kurš alkst rasu zālājā, cilvēks ar mezglainām rokām, kuras nespēj aprobežoties ar plastmasa pieskārieniem pie tām, cilvēks, kuram vajag sapņot radīšanas procesā, taustāmas radīšanas, ne virtuālas.