Šodien iedomājos par tiem cilvēkiem, kuri ir pabijuši manā dzīvē, par tiem, kuri nav tikai iemetuši te kādu akmeni, vai puķi, bet gan par tiem, kuri ir aizķēruši kādu no manām skabargām, tā ka ir sāpējis. Jo sāp taču tikai tad, ja cilvēks Tev kaut ko nozīmē. Ar to arī sākās lielais, samudžinātais un bardaka pārpilnais domu skrējiens..
Domāju un domāju, kas ir tās lietas, cilvēki, kuri laika gaitā mani ir izveidojuši. Tieši tā, izveidojuši, to es skaidri apzinos, esmu apkārtējo veidota skabarga pasaules lielajā pirkstā. Jo mainoties cilvēkiem, mainījos es pati, tiesa, nezaudējot personību, bet daļiņu pašcieņas.. tā ir lieta, dēļ kuras man radās šodienas domas. Vai es esmu spējīga saglabāt savu pašcieņu, ja manī ir tieksme pieķerties cilvēkiem ļoti ātri. Šī pieķeršanās lieta, arī tā man ir nākusi no kāda cilvēka, kas bija manā mazajā, netīrajā pasaulītē dziļāk, kā jebkad kāds te ir paviesojies. Un redz, viņš te ienāca, dzīvoja, radīja manī straujo pieķeršanos, kura man nekad nebija bijusi, aizgāja, bet pieķeršanās palika, man tikai rodas jautājums, kapēc pieķeršanās neaizgāja kopā ar viņu? vai tās ir skumjas, nepašpietiekamība, kas tagad liek pieķerties straujāk, kā jebkad? Smejos un saku sev, viss, ko es te purinu sevi, ko šaustu, pieķeršanās nemaz nav nekas slikts, pieķeros, radu patīkamas emocijas un aizeju. Man bērnībā mācīja, izturies pret apkārtējiem tā, kā vēlies lai izturētos pret Tevi. Tā es arī daru. Jūtos labi un slikti, labi un slikti.. un tā uz riņķi. Bet šodien domas tiecās uz to, ka labās emocijas vienmēr paliek mazākumā, jo sliktās/nepatīkamās lietas domās cirkulē biežāk un ilgāk.
Kopsavilkums: nespēju es atrast kopsavilkumu.. bet zinu, ka es nekad nemainītu tos cilvēkus, kuri ir apdzīvojuši un apdzīvo manu mazo, netīro pasaulīti, tos, kuri liek jaunus slāņus manā skabargā, lai cik brīžiem emocionāli būtu grūti. Jo viņi mani ir radījuši, viņi mani ir mācījuši. Un turpinās to darīt arī turpmāk, tik ilgi, cik ilgi es pieķeršos..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru